Kāda izskatās ūdeļāda, šķiet, zinās lielākā daļa cilvēku. Ja nu tomēr nezini, tad droši pajautā to kādai dāmīgākai dāmai… Stāsts droši vien nebūs par ādu, bet gan no tās pašūto skaisto kažociņu, kas tik labi izskatās mugurā… Te nu nevar nepiekrist, ka šim dzīvnieciņam ir tiešām skaists kažoks ar biezu pavilnu un gariem akotmatiem. Varbūt arī šī iemesla dēļ pats dzīvnieks tiek raksturots kā “mazs pūkains jaukumiņš” un “viņam ir tik smuks purniņš un tā mutīte, actiņas” – šie ir citāti no manu kursabiedreņu puses… Tāds nu tiešām ārēji šis kustonis izskatās…
Pēc garāka bridiena pa purviem beidzot devos atpakaļ uz māju pusi. Gāju gar nelielu upīti, kuras ielokā ar pamanīju nelielu sakumpušu dzīvnieciņu… Pirmā doma bija par kādu no grauzējiem, bet tajā brīdī gar upītē ietekošo strauta malu brūnganais spalvu kamols izdarīja pāris slaidus aukstasinīgus lēcienus un sastinga, sastingu arī es un lēnām pietupos…
Ne uzreiz sapratu lēkāšanas iemeslu, bet brīdī, kad ūdele pagrieza savu mazo, mīļo sejiņu, arī tas tapa skaidrs… No mazās mutītes ārā rēgojās divas vardes kājas, kas šinī brīdī vairāk atgādināja garas nokarenas ūsas. Pārējā vardes daļa bija ietilpusi dzīvnieciņā…
Lēni un mierīgi sāku gatavot fotoaparātu bildēšanai, diemžēl tas bija somā, pie kuras papildus karājās arī statīvs, kas visu procesu palēnināja un padarīja daudz skaļāku. Ūdele pārkoda vardīti ar pāris nelieliem kodieniem un bez lielas minstināšanās devās man pretī uz upītes pusi, nokritušās vardes kājas tai vairs neizraisīja nekādu interesi.
Nonākot pie ūdens, tā atrada vidēja lieluma akmeni un nekavējoties pieplaka tam – tādā veidā, ka tikai galva būtu redzama potenciālajam upurim. Man iepatikās šī poza, kādā akmens kante tika izmantota slēpņa radīšanai… Šinī pozā ūdele palika, uzmanīgi vērojot ūdeni zem sevis. Ticamākais, ka gaidīja kādu zivi vai nākamo abinieku… Tomēr nepacietība darīja savu, un tā pārvietojās tālāk pa krasta akmeņiem.
Šķiet, tad viņa sadzirdēja arī slēdža izdoto skaņu. Tomēr prom tā nebēga, sākumā viņa mani pamatīgi nopētīja, pieļauju, ka izvērtējot iespējas mani uzveikt. Ne mazums dzirdēts, ka ūdele uzbrūk par sevi stipri lielākiem putniem… Šoreiz tā izvēlējās ielēkt ūdenī un nirstot atrast sev slēptuvi. Tā kā ūdens bija diezgan caurredzams, ar skatu tai sekoju. Gaisu sīkais zvērēns uznira ieelpot diezgan bieži, nonirstot kopā metrus 15, tas beidzot atrada paskalotas saknes, kurās arī nozuda no mana skata…
Ūdele ir tiešām skaists dzīvnieks un interesanti skatīties, kā tā dzīvojas pa krastu, ūdeni un ložņā pa piekrastes saknēm, tomēr… Pēc novērotā grūti atrast atbilstošu apzīmējumu visam īpašību kopumam… Bet, lai nu kā, ūdele ir plēsējs pēc savas dziļākās būtības.
© Jānis Urtāns, 2010 (publicēts pedustasti.lv 26.01.2010.)