Par to, ka Baltijas jūrā mīt roņi, nekādu šaubu nav. Ir dzirdēts ka tie iepeld arī upēs, bet šā vai tā, dzīvu roni dabā man tā arī nebija izdevies redzēt. Igaunijas salās tos varot vienkāršāk novērot, plānojām braucienu uz turieni, bet mazuļu laikā tas neizdevās, tā nu redzēt un nofotografēt roni kļuva par šī gada plāna punktu. Ar skaudību klausījos kā brālēns atstāstīja braucienu ar jūras kajakiem un klusu pieairēšanās mēģinājumu ronim, es, protams, tur nebiju… Organizējas brauciens uz Kolku un pirms tā vēl runājām, nu tad ronīti jāsatiek, diez vai tur būs. Un atkal, Twitteris un atstāsti, lasu un klausos kā redzēts ronēns liedagā sildāmies. Nervi neturēja un nākošajās brīvajās dienās devāmies uz Kolkas pusi, protams, liedagā nekādas pēdas un miņas, ka tur būtu uzturējies ronis… Tik putni vien redzami visapkārt.
Pirms pāris dienām man pa telefonu tika paziņots, jau divas dienas pie Rīgas HES ir dzīvojies ronis, bet šodien vairs nav bijis… nu ja scenārijs ierasts, ir, bet nav. Nākošās dienas pievakarē, kopā ar DB braucam uz fondu, kad 19:38 pienāk zvans, ronītis šobrīd ir! Par zvanu jāpateicas Inesei, jau biju atmetis domu, ka viņš tur vēl uzturēsies. Ko tagad darīt? Tikko ir iestājies mijkrēslis, līdz tumsai palikušas minūtes 40. Mašīna griežas apkārt, skrienam uz turieni. Pirms satumšanas esam pie ūdens un tik tiešām uz akmens guļ ronis, pagriezis savu vēderu pret rietošo saulīti. IR! Redzēts beidzot ir arī dzīvs ronis, protams, nākamā vēlme ir mēģināt to arī nofotografēt. Šodien tas nenotiks, tas skaidrs. Vakara pārdomas, ja rīt aizbraukšu nebūs, neaizbraukšu, visu dienu būs dzīvojies apkārt…
Ar šādām pārdomām pavadu visu nakti, tomēr nebraukšu, tāpat esmu iedzīvojies laika deficītā. Ap dienas vidu sapratu, tāpat pastrādāt vairs nevaru, iemetu somā hidrotērpu, slēpni, binokli, uzkāpu uz riteņa un no Rīgas prom. Jau iepriekšējā vakarā biju noskatījis vietu, kurā būtu labākā iespēja iesēsties. Šogad izmēģinu jaunu maskēšanās tehniku, sagatavoju visu nepieciešamo, statīvs ūdenī, kājas ar, un sākas gaidīšana. Nepaiet ilgs laiks un pārlūkojot ūdeni pamanu, ka uz manu pusi peld bebrs, kas, protams, nav pārsteigums, jo arī iepriekšējā vakarā viņi te dzīvojās.
Binoklī skatot tuvāk saprotu, NAV GAN! Ir tomēr ronītis. Klusi vēroju, ūdens iemītnieks ienirst un nozūd no skata. Pēc minūtēm desmit, metru 60 attālumā pamanu, ka ūdenī kaut kas ņemas, saprotu, ka tā ir roņa galva. Tomēr izskatās, ka tas cīnītos un gandrīz vai slīktu. Skatot binoklī, noskaidroju iemeslu. Ronītim ir izdevies noķert zivi, kas ir manāmi par lielu ātrai notiesāšanai.
Minūtes 15 ronis cīkstējās ar zivi, to pārmetot, lai iekostos mugurā, pie žaunām, palaižot un atkal noķerot ūdenī. Šķiet tā arī viņš to notiesāja. Atkal viņš pazuda no skatiena. Dažādās šausmu filmās par ūdeņiem ir redzēti skati, kad liels vilnis kuļas pa ūdeni un ir skaidrs, ka zem tā slēpjas kāds briesmonis. Nepārspīlējot tieši tā arī izskatās, kad ronis medī zivis tuvu ūdens virsmai. Ātrums, kādā viņš spēja pārvietoties, bija man neiedomājams. Roņi spēj sasniegt ātrumu līdz pat 30 km/h. Kas ir tik pat ātri, cik ieminoties ar velosipēdu. Vienīgā starpība, ka ūdens ir reizes 700 blīvāks nekā gaiss. Skats ir iespaidīgs.
Medību turpinājums risinājās diezgan tuvu man, kad tās beidzās, viņš iznira, nespēju atturēties nenospiest fotoaparāta slēdzi. Viņš to pavisam noteikti dzirdēja, jo atradās apmēram četru metru attālumā no manām ūdenī esošajām kājām. Jau otro reizi šogad pārliecinājos, ka laba maskēšanās atmaksājas, ronis apstājās un lūkojās virsū, tomēr šķiet neredzēja mani. Saprata, ka kaut kas te ir, bet kas, to gan ne. Tā apmēram divas minūtes viņš man riņķoja apkārt un gariem galvas griezieniem pētīja apkārtni. Līdz šim lielākā pieredze ir tieši ar dažādiem pārnadžiem, un kad tie skatās virsū, tas ir uzreiz saprotams. Neesošā pieredze ar roņiem neļāva saprast, vai viņš mani redzēja vai ne, bet fakts ir viens, pat nostājoties tieši pretī man, tas neskatījās tieši virsū, bet pētīja visu priekšā esošo apkārtni.
Ronim ir tumšas un ļoti lielas acu zīlītes, tas apgrūtina saprast uz kurieni tieši tas skatās, ir skaidrs ka par šiem dzīvniekiem, pilnīgi noteikti, zināšanu pietrūkst. Tas liecina tikai vienu, būs jāmēģina vēl kādu reizi tikt tiem pietiekoši tuvu, lai varētu tos apskatīt, un mēģināt mazliet vairāk uzzināt par to uzvedību.
© Jānis Urtāns, 2010 (publicēts pedustasti.lv 16.05.2010.)