Pusdienlaiku pavadu, guļot Ūšu pļavā Kolkas ciema pašā galā. Plēšputni ik pa brīdim parādās, ik pa brīdim pazūd. Pārsvarā jau klijāni, bet pa kādam piekūnam vai kas cits… Gribētos jau sagaidīt klinšu ērgli, kas te pirms dienas redzēts. Bet šoreiz nav lemts, jo sākoties intensīvākai plēšu lidošanai, zvana Voldemārs un saka, ka jamie gatavojas doties, bet caur Dundagu un tālāk Talsiem. Man tā kā Talsus vajadzētu. Bet tikai rīt. Varētu palikt kur ne pārāk tālu no Talsiem, nomest nakti mežā un no rīta doties cilvēkos. Atkristu rītdien stopēšana… Un sazin kā ietu tie kilometri no Kolkas līdz Talsiem. Tad jau jābrauc!
Pēc pārdesmit minūtēm jau mašīnā pētu karti. Talsu pusē maz būts un nav ne jausmas, kur tur kas un kā. Noskatu vienu zaļāku pleķi padsmit km no pilsētas, kādas tērces arī kartē zīmētas. Šķietās jau baigi apdzīvotā vieta. Nodomātajai vietai aizbraucam garām, jo kaut kā nošaubos par kartes salīdzinājumu un mērogiem, tad mazliet pabraucam atpakaļ un ne gluži, kur domāts, bet kāpju ārā. Lauki, mājas, lauki. Vietām meža puduri, netālu viens lielāks puduris, izskatās, ka blakus arī māju nav. Derēs!
Pāri pļavai, tad grāvis, vēl viens lauks un grāvis. Un tad vēl viens. Sandales apaug ar pērno kūlu, bet zaļums uz laukiem jau sāk manīties virsū. Pļaviņa, kas meža malā, izskatās mīlīgi. Viens cūku rakums pie cita. Uz cūku takas gluži palikt nevēlos, bet pašus lopus tā kā būtu interese paskatīt. Pēc metriem simts atronu tīkamu punktu, nav daudz garu pērno lakstu, cūkas ar nav cauri gājušas. Ērces vienīgi, bet kur tad tās nav.
Beidzot mugurene nost no pleciem, tad var arī guļammaisu izklāt, arī vakariņas paēst un pusi no tējas izdzert. Laiks rit, bija pieci, nu jau nāk seši, drīz vakars. Uz maisa uzmetu jaku, bet uz diez kādu skatīšanos arī nevelk. Pagāšnakts miegs vien divas stundas, rīts ar’ aukstā vējā uz raga vadīts, drīzāk doma par piemigšanu. Zvanās te kādi ļauži un, kamēr runāju, miegs pāriet. Pāriet tā, ka runāšana jāliek malā un teju pat elpot nevar. Jo uz pļaviņas uzdrasēja briedītis, kādu metru sešdesmit attālumā izmeta loku un ieskrēja apakaļ mežā. Mjā, ne binoklis, ne aparāts jau pie rokas nebija, viss godīgi somā sapakots. Eh, te nu bija miegs… Uzvelku raibo kreklu, tad lakati, tad aparāts. Nav gan daudz vietas kartē. Dzēšu kādus kadrus, vēl dažus, kādi padsmit izbrīvējās.
Iekārtojos tā puszvilnus kaut kā, starp pieciem jauniem baltalkšņiem, šķiet, pat ērti. Tā sēžot, piefiksēju, ka esmu iekļuvis kādā ciršļu trasē. Ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē šiverējās, nelieli pārskrējieni un pauzītes. Kādi trīs vai četri viņi te varbūt. Klausos putnus un ciršļus, un skatos uz mežmalu.
No meža izskrien stirna, metri desmit pa lauku un apstājās. Brīdi pavērojusi apkārtni, pasper vēl dažus soļus un sāk lasīt kādus zāles kušķus. Tālu, metri 80-100. Varbūt pienāks tuvāk… Pēc minūtēm desmit salecas, paskrien atkal padsmit metrus un apstājas, skatoties uz mežu. Mēģinu saprast, ko tur tādu ieraudzījusi, bet tur vien biezas eglītes un neko nevar redzēt. Tomēr kaut kas ir, no eglītēm izskrien stirna! Tā, kas uz lauka, pabēg. Apstājas. Un abas turpina saskatīties, apmēram minūtes piecas. Tad kā atcerējušās, ka jāēd, ignorē viena otru un lēnām staigā pa pļavu, izklaidīgi lasot zāles kušķus.
Lai ar’ dienā bija spēcīgs vējš, šobrīd viš’ gandrīz pilnībā norimies. Vismaz kāds gana skaļš fons nāk no daudzajiem mežastrazdiem un žubītēm, drošvien laba daļa migrantu, bet gan jau pa kādam ar’ paliks šaipusē. Retu reizi, kad rādās kāda interesantāka kustība, nospiežu slēdzi. Skaļš jau viš’, bet šķiet, ka zvērus šoreiz pārāk neuztrauc skaņa. Viena no stirnām arī ietur diezgan jauku kustību tieši manā virzienā, protams, brīžiem ko uzēd, brīžiem ko paskatās apkārt, bet nāk tieši virsū. Tā jau tīkami, bieži šādi negadās, kad aparāts rokās… Bet nāk gana lēni, un pēc minūtēm 30 rokas sāk viegli trīcēt, jo aparātu turu pret seju un pārāk necenšos kustēties. Astoņu metru attālumā (pirms promdošanās izmērīju) apstājas un sāk grauzt, šķiet, topošo dadzi. Iztēlojoties skatu no malas, situācija šķietās gaužām jau smieklīga… Pusguļus sēžu īpaši pat neslēptā mantu čupā, kuru mazliet varbūt piesedz pērnā zāle, bet nu pārāk daudz jau neko tas neglābj, jo krāsas nav nekādas maskējošās, kādi sarkanie, kādi violetie toņi, un tik vai tā tepat blakus stirna liek iekšā zālīti! Drošvien jau viņas ar’ ne vienmēr ir priecīgas par savu melnbalto redzi…
Lai kā arī pūlētos nedomāt par roku trīcēšanu un notirpušajām locītavām, plaukstām, pirkstiem, tas sanāk aizvien mazāk. Un, ja iepriekš rokas viegli trīcēja, tad nu jau grib tā kā mēreni kratīties! Cenšos kā nebūt līdzēt, elkoņus spiežot pret blakus alkšņiem, bet nu nez, pārāk nelīdz, sāk trīcēt arī alkšņi. Stirna ar’ tā dīvaini paskatās, bet neko, tikai tagad viņai slēdzis varbūt likās aizdomīgs, kaut ko ošņā, bet īsti nekas skaidrāks netop, paiet uz vienu pusi, tur dadžu nav… Un tad otrā stirna atcerējās kaut ko un metās skriet virsū, mazliet noraustījos, bet vismaz trajektorija negāja man pāri! Un abas stirnas aizliekas uz pļaviņas otru galu, kad šķiet, ka pietiekoši tālu, nolaižu rokas. Vā, cik patīkami, nekas nav jātur, bet par stirnām arī prieks!
Stirnas turpina šķīt zālīti, parādās divas slokas, kas savā starpā ļoti dedzīgi iespējams apsaukājas. Diezgan tālu ieslīpi pāri pļaviņai aizskrien lapsa. Nekādi pīkstieni jamo zvēru neieinteresē gan.
Pulkstens mazliet pāri deviņiem un sāk straujāk satumst. Uz lauka nekas tāds baigi nenotiekās, un cerības par briedīti sūtu tā kā promāk. Tomēr kaut kāda kustība notiek gan. Sākumā nesaprotu, kas īsti, bet kāds no sermuļiem diebj pāri laukam, brīžiem palecas, pilnīgi sviestaina gaita… Tā kā cauna, tā kā ne, krāsu ar’ nevar vairs saprast. Bet zvēram mauc virsū klijāns, smieklīgi, mēģinu ko bildēt, bet patālu un tumsas ar jau parāk daudz… Bet klijāns pēc pirmā mēģinājuma neveiksmes nedomā padoties. Skaidrs vismaz par to, kas tas būt! Ūdele! Ko uz lauka dara, nav mana darīšana, bet, kad klijāns pikē virsū, lec gaisā un metas otrādi. Skaidrs, ka neies tāpat padoties un iekļūt vienā kategorijā ar strupastēm! Pēc vēl diviem mēģinājumiem klijāns atzīst pasākumu par neveiksmīgu un gan jau, ka arī par nelietderīgu enerģijas izšķiešanu (bet varbūt viņam vienkārši patika, kā ūdele lēkā?). Ūdele pēc šīm atrakcijām pagriezās par 180 grādiem un aizdieba atpakaļ uz grāvja pusi.
Vakars tiešām jautrs, šādu priekšnesumu nebiju vēl redzējis, kur nu vēl gaidījis, bet, izrādās, priekšnesums turpinājās… Saule pazuda pirms kādas stundas, bet tagad mākoņu blīvai apakšā gadījusies kāda sprauga un mežmala pielīst ar sarkanas gaismas joslu. Blakus izgaismotajam mežam, mežmalas galotnēs tāds kā robs, varbūt stiga, iznāk vai kāds vecs meža ceļš. Gaisma nebija ilgāk kā divas trīs minūtes, bet tikko viņa pazuda, no šī meža ieroba iznāca briedis. Brītiņu pastāvējis mežmalā, strauji devās pļaviņā šķīt zālīti. Kadram pa vidu krūmi un gaisma ar’ strauji retinās, tā ka klāt īsti līst jēgas nava. Turpinu gulēt, skatos caur skatu aparātā, tur rāda par ilgiem laikiem ar augstiem ISO, tad labāk ar binokli jāskatās… Briedītis pajauns, bet ar radziņiem, tie gan tādi jokaini stienīši, mednieki laikam šos par dūrējiem mēdz dēvēt. Šis īpatnis vismaz pagaidām neko nedur, lēnām plūc, brīžiem pakašņā zemsedzi. Aizskatījies uz briedīti, gandrīz nepamanu āpsi. Šamais zvērs diezgan ātrā gaitā rikšo pāri pļavai, pa to pašu lapsas taku. Kaut kāda jokaina šī vieta tomēr! Vienā vakarā šitāds zvēru blīvums… Pierasts, ka parasti varbūt viena suga parādās, ja paveicās, tad divas, bet biežāk jau nerādās neviens! Bet te, šitādi šovinisti! Pilnīgi prieks un redzētais jāloka smadzeņu pūra lādēs!
Beidzot vakara krēsla sāk pāriet tumsā un mākoņu tumšpelēko nomaina kas cieši tumšāks un ar zvaigznēm. Vēl joprojām neguļu, kad dzirdu ļoti specifisku skaņu. Skatoties tieši virsū, neko daudz neredzu, bet perifērajā redzē vēl jaušami cūku silueti. Vienpadsmit “koferīši” pāri laukam devušies…
***
Pēc nedēļas ieradāmies abi ar URT. Vakarā redzējām vienu stirnu, kuru diemžēl sanāca izbaidīt, un nākošā rītā, ticamākais, to pašu. Maziņu un tālu. Citādi pļaviņā vien rakumi jaušami…