Melnais stārķis savā ziņā ir kļuvis par dabas aizsardzības ikonu, tomēr tajā pašā laikā zināšanas, kas ir pieejamas par šo putnu, ir trūcīgas. Latvijā šīs sugas izpēte intensīvi aizsākta jau 1993. gadā, tomēr putna slēptais dzīvesveids un bailes no cilvēkiem, padara tā pētīšanu “mazliet” sarežģītu.
Katru gadu Latvijā tiek pārbaudīta daļa no zināmajām melno stārķu ligzdām. Šis ligzdošanas sekmju monitorings ir gan gana laik-, gan resursu ietilpīgs, jo šie putni ligzdo visā Latvijas teritorijā un pārsvarā attālums starp blakus esošām ligzdām arī ir spēcīgs arguments. Turklāt to veic tikai daži cilvēki un pēdējos gados pa saviem līdzekļiem. Tajā pašā laikā šī monitoringa laikā iegūtas zināšanas ir svarīgākās, lai novērtētu stārķu populācijas stāvokli vismaz Latvijā (jo skaties kā gribi, bet dabai cilvēka novilktas robežas lielākoties ir mazāk nekā nesvarīgas).
Šovasar vēlu jūlijā devāmies līdzi melno stārķu pētniekam Mārim Strazdam monitoringa lauka darbos pārbaudīt ligzdas un, ja iespējams apgredzenot mazuļus. Divās dienās apmeklējām septiņas zināmas ligzdas, no kurām tikai trīs bija apdzīvotas. Divās Jānis kāpa pie tām (viena bija diezgan riskanta, jo kāpjot varētu nolūzt zars uz kura ligzda turējās), mazuļi tika nolaisti lejā no koka, apgredzenoti, mērīti, svērti, paņemti DNS paraugi, un pēc tam droši nogādāti atpakaļ kokā, savā ligzdā.
Pēc praktiskajiem darbiem Māris mazliet pastāstīja, kas vispār notiek ar melnajiem stārķiem. Nevarētu sacīt, ka viņiem pietrūkst problēmu… Bet par tām sīkām stāsta Māris:
Melnais stārķis from Maris Pilats on Vimeo.
Šajā stārķu gredzenošanas ekspedīcijā piedalījās Māris Strazds, Jānis Urtāns, Madara Peipiņa un Dāvis Drazdovskis; video montāža Māris Pilāts.