Kā staigāt, lai redzētu zvērus

Mazliet par to kā staigāt, lai redzētu zvērus.

Vienkārši – vajag tikai staigāt! Noderīgi ir jau pazīt vietu, pazīt takas un zvēru maršrutus (tas ideālā variantā). Vai cita versija – būt šausmīgi veiksmīgam un “durt uz dullo”! Tas gan parasti tāpat prasa kādas zināšanas par zvēru uzvedību, to dienas ritmiem un paradumiem, ēdienkarti un laikapstākļu ietekmi, kas varbūt kādā tīri intuitīvā līmenī nostrādās uz veiksmi. Un reizēm protams ir tīrā “haļava”.

Mountain hare (Lepus timidus) in partially moulted winter coat hiding in snow and small pine trees, near Balvi, Latvia Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com (Davis Ulands/Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com)
Pieejami foto printi

Izdomāt, ko vēlies redzēt un kur un kā iet

Sak’ piemērs iz dzīves – pavasarī aizbraucu pie upes un redzēju ūdru – veiksme! Tikmēr paplašinātā variantā tas izskatās mazliet savādāk. Vispirms laiks – pavasarīga rīta agrumā, kas iesācies jau pustumsā, turklāt, kad lapas vēl nav saplaukušas un redzēt var stipri tālāk, un nakts mīnusi ir bijuši gana mazi, lai zeme nebūtu sasalusi un zemsedze “kraukšķīga”. Tad piemērota dzīvotne un hipotēze par pārvietošanās virzienu – gāju gar kādu straujupīti/seklupīti (sacīsim Amatu) mēģinot pārvietoties klusām vienā virzienā ar straumi un tā, lai pats esmu saules pusē, un ik pa brīdim piestāt skatīties, klausīties. Attiecīgi, tad nu var pieņemt, ka ir lielākas izredzes redzēt to ūdru, jo… Jo upes čaļoņas skaņas noslēpj cilvēka kopumā lempīgās pārvietošanās skaņas, jo rīta agrumā lielāka cerība, ka kāds cits jau nav nostaigājis un izbiedējis radību un tā vēl aktīvi pārvietosies vidē, jo ejot saules pusē, lai tevi ieraudzītu, zvēram ir jāskatās (vismaz teorētiski pret sauli), kas apgrūtina tā saskatītspēju, jo vēsos saulainos pavasara rītos parasti ir lēns vējš, kas vismaz reizēm radījis iespaidu, ka labāk pats spēju samanīt tālu kustību (jo mazāk traucējošā fona kustības iz zariem vai zālēm apkārt). Savukārt pa straumi lejup iešanu izvēlējos tāpēc, ka zivis vai vardes (ūdra medību objekts) lielākoties ūdeņos pozicionējas ar galvu virzienā pret straumi, tas ir, arī plēsīga dzīvība ūdenī barošanās laikā būs nedaudz tendēta pārvietoties pret straumi, lai medījums to nesamana pa gabalu, tas gan neizslēdz iespēju, ka kāds labi paēdis ūdrs vai ūdele šļūks lejup pa straumi kopā ar ūdeņiem. Un tad vēl regulāras apstāšanās un ieklausīšanās. Tās noteikti palīdz pamanīt nepamanīto. Pusminūti vai divas, šis un tas var parādīties, protams, biežāk nē nekā jā, bet tajās reizēs, kad IR, tad arī ir un visas iepriekšējās apstāšanās reizes ir bijušas tā vērtas. Un vēl nenāk par skādi pietupties, jo stāvoša cilvēka siluetu zvēri un putni ļoti labi atpazīst.

Several otters (Lutra lutra) hunting and eating wintering frogs in river. Illustration with no focus. Vidzeme, Latvia Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com (Davis Ulands/Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com)

Otter (Lutra lutra) swims by while looking in eye. Illustration with no focus. Vidzeme, Latvia Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com (Davis Ulands/Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com)

Tā sacīt, vienkārši, bet sarežģīti. Bet tas nekas – pēc piektās, desmitās vai piecdesmitās reizes jau sanāks labāk (starp citu pierakstu veikšana nāk par labu, ļauj samanīt kļūdas vai iztēloties kā būtu bijis labāk rīkoties). 

Atbilstoši ģērbties un sagatavoties

Lai staigātājs mazāk čaukstētu un gurkstētu, arī apģērbu vēlams savilkt tādu, kas tāds mīksts un pūkains (bet tiem aukstums un vējš parasti velk cauri) un gar zariem nešvīkst un nekrakšķ. Reizēm tīri labi var izlīdzēties ar kādu sevišķi lielu “raibo” (bez vai mazsniega apstākļos) vai “balti raibo” (sniegtos apstākļos) kokvilnas kreklu, ko vēsā laikā uzvelk pāri savām siltajām kārtām. Gan ar domu par klusināšanu, gan arī par raibumu, kas zaru un krūmu jūklī labāk iekļaujas vai baltumu, kas no sniegiem pārāk neizceļās, bet nu gaumes lieta. Rokās parasti ir cimdi, tas tā normāli vēsā laikā, bet toties seja paliek kā labi redzams pleķis visos gadalaikos. To parasti var risināt ar kādu raibo sejas masku (tādas kā medniekiem vai slēpotājiem) vai arī ar kādu šalli, lakatu vai bandanu, kas gan traucēs visu laiku slīdot nost. Lakatiem gan labāks plus, ka tie atšķirībā no maskām neaiztiek ausis un attiecīgi arī tad netraucē saklausīt kādas norises, kas varētu liecināt par zvēriem. Vai tos var saraust uz augšu tikai tad, kad šķiet, ka tuvojas zvērs. Un biežāk apmeklētu vietu tuvumā sabiedēt kādus dabā gājējus! 

Kompānijā?

Tad vēl par staigātāju vai -jiem. Vienam staigājot, šķiet, viemēr būs lielākas izredzes pamanīt kādu radību, jo cilvēkiem tā runāšanās ir ļoti grūti kontrolējama lieta. Un, ja ar skaņu vēl kā var mēģināt sadzīvot čukstoties vai runājot klusināti, tad ar uzmanības saraustīšanu, kas veltīta apkārtnes pārskatīšanai, ir stipri sarežģītāk – attiecīgi vairāk norises un lietas paslīd garām nepamanītas. Tajā pašā laikā varbūt tomēr pirmās lāča pēdas atrast divatā ir omulīgāk nekā individuāli. Nav tāds viens risinājums, bet gan jau ar lielāku piepūli paškontrolei un labu vietas pārzināšanu var doties arī mazā kompānijā un tomēr ko satikt un redzēt. 

Par drošību

Pirms iešanas skatīties zvērus silti iesaku painteresēties vai šajā vietā var notikt medības un, ja jā, tad nav slikti veikt kādu saskaņošanos – tas tajās retajās reizēs, kad var nejaušis saskrieties un viens otru iztraucēt, padara dzīvi vienkāršāku. Tas pats arī attiecībā uz privātiem īpašumiem.

Vēl noderīga lieta ir atstāt sava nodomātā maršruta vai vietas info kādam uzticamam cilvēkam. Sak’, jā, te jau “nekas nevar atgadīties”, bet tomēr tāds maziņš salmiņš, lai glabājas (jo kritalas ir slidenas un egļu zari asi). P.s. tā ir normāla prakse pasaulē, jo sevišķi, ja iet vienatnē mazāk apmeklētās vietās.

Long exposure photograph of fallen spruces (Picea abies) over River Līgatne and the mossy spruce forests around it, near Nītaure, Latvia Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com (Davis Ulands/Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com)
Pieejami foto printi

Kopsavilkums?

Ej dabā un vēro dabu! Ja vēlies vērot dzīvniekus – tam ir jāgatavojas. Atbilstošs apģērbs un iepazīšanās ar vietu, kā arī iecerētā vērojamā zvēra dzīves īpatnībām, padara izredzes to redzēt labākas. Bet apgalvot, ka noteikti zvērs tiks novērots – nē, 100% tikai nebrīvē!

Stoat (Mustela erminea) in winter coat stoping for a moment on frozen snow blocks at river side, nature park “Svētes paliene”, Latvia Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com (Davis Ulands/Ⓒ Davis Ulands | davisulands.com)
Pieejami foto printi

Leave a Reply