Bebri zem ledus (sākotnēji publicēts pedustasti.lv)

Pēdējās nedēļās laiks pieturas diezgan auksts. Naktīs šai pusē pat vairāk nekā –15… Līdz ar to dažu dienu laikā visas upītes un grāvji ar lēnāku straumi aizvilkti ar pabiezu ledus kārtu. Turklāt ledus lielākoties tāds, ka pa viņu droši var staigāt. Izdomāju izmantot iespēju apskatīt bebru mītnes un teritorijas no viņiem raksturīgāka skatu punkta. Pirmā teritorija izskatījās pilnīgi pamesta, ja ne vien nesen grauztie koki, kas, ledus un sniega ieskauti, slējās dažādās vietās izklaidus ap mājiņu.

Ejot tālāk pa grāvi, pamanīju pirmo āliņģi. Tāds 35-40 cm diametra neregulārs caurums ledū, kas pārvilcies ar plānu ledus kārtu. Pēc minūtēm padsmit āliņģu skaits jau sniedzās pie desmit – ik pēc kādiem pārdesmit metriem un gandrīz visi tuvu krastmalai. Laikam jau lopiņš zem ledus izvēlas kādu tīkamāku vietu un, atsperoties pret gultni, izlauž ledū atveri… Bet ledus tomēr biezs, kādi 6 cm vismaz. Šādā ledū pat ar zābaka zoli pagrūti izdauzīt caurumu. Gan jau bebri sākuši caurumot līdz ar ledus parādīšanos. Pie viena no āliņģiem pazīstama bebru sliede līdz pāris metrus tālāk augošiem kārkliem, kas nošķīti. Grūti sacīt, vai viņi zem ledus arī kociņus transportē. Varbūt.

Apskatīju otru mītni, pie kuras arī tādi paši caurumi, kā arī pie maza strautiņa ietekas grāvī, neliels lāsmenis. Kā reiz pie rudenī nogāzta oša. Izskatās, ka dzīvība pat iepriekšējās naktīs ir kāpusi ārā un skatījusies, ko grauzt.

Izmetu vēl dažus lokus pa cirsmām, tad vēl viena bebru mītne, un tad beidzot sāk gribēties ēst, vēsi arī tā kā paliek. Kāpšu mājup, tik vēl loku līdz lāsmenim pie oša.

Eju lēnām, lielākoties skatos, kas kokos notiek, vai nesēž kāda pūce (neregulāri te parādās viena urālpūce), varbūt kāda cauna. Un gandrīz nepamanu pelēcīgo kustību, kas no grāvja malas pazūd iekšā mežā. Kas, te kādi klaiņojošie suņi, vai? Bet ātrs lopiņš bija. Ātri tieku tuvāk skatīt, kas īsti bijis. Kaķēns, smukas lūša pēdiņas, bet kādas 2/3 no pieauguša zvēra ķepas. Izskatās, ka bija noskatījis to pašu lāsmeni, kuru gribēju aplūkot. Kamēr tur mīņājos un skatos, kā šamais bijis iekārtojies, tad arī atskan pazīstamais blīkšķis pa ūdens virsu. Mjā, šoreiz sabojāju medības kaķītim un arī vakariņas bebram. Bet interesanti, gribētos te pasēdēt kaut kur ne pārāk tālu, paskatīties, kas notiekas.
Nākošajā rītā aizguļos, tamdēļ uz bebra lāsmeni eju tikai pēcpusdienā. Ap pusdiviem savācu paklājiņu un agrotīkla murskuli, kas šoreiz kalpos kā improvizētais slēpnis. Ledus uz grāvja paplāns, laikam neliela straumīte šeit vēl notiek. Novietojos pie pretējā krasta ierastajam ar skatu uz lāsmeni un jaunu āliņģi gandrīz zem paša koka. Ledus te apaudzis ar tādām sīkām adatām, kas, paklājiņu izliekot, itin labi krakšķ. Nepatīk man šitais, dikti skaļi. Gulēšana gan diezgan ērta rādās, nav nekādi zari, kas durtos cauri paklājiņam, ceru pārāk nekustēties un nekrakšķināties. Kamēr izlieku tīklu, pamanu, cik labi ledus šeit tomēr lokās un lāsmenī viļņojas ūdens… Kustēties tiešām nedrīkst. Pāris minūšu laikā esmu iekārtojies, nokoncentrēju skatu uz lāsmeni, pārbaudu, vai aparātam bačas gadījumā jau nav sasalušas, un var sākt skatīties, kas būs un kas ne. Ūdens lāsmenī pārstāj viļņoties. Mežs apkārt ir pavisam kluss, nedzird pat zīlīšu bariņus. Bebru mītne atrodas kādus metrus 60 man aiz muguras, viņai pretī grāvī dažas nedēļas pirms ledus bebri savilka ziemas krājumus… Tādu krietnu čupu ar smalkiem zariem, jauniem bērziem un kārkliem, retāk pa kādam lielākam stumbra posmam. Pāri ledum pārskrien cirslis. Šitās radības tagad nemaz vairs nevar atpūsties, vielmaiņa tiem tik strauja, ka gandrīz nepārtraukti jāēd. Kā nu kurai sugai, bet gandrīz visiem diennaktī jāapēd vismaz tik, cik pats sver. Nekāda lielā gulēšana šiem arī nesanāk, pāris stundas paguļ, tad atkal ēdmaņas meklējumos. Zem ledus atskan dobja burbuļu skaņa, tad vēlreiz. Gan jau bebrs, pēc mirkļa arī ūdens lāsmenī novirmo. Bet zvērs neparādās, laikam pietiekoši garu elpu paņēmis līdzi un aizpeld kur tālāk. Pēc minūtēm padsmit jūtams, ka aukstums lēnām iezogas kāju pirkstos, tāpat arī rokas vēsākas sāk palikt. Sāku veikt lēnus un neuzkrītošus pirkstu vingrinājumus, kad atkal atskan dobjie burbuļi, novirmo ūdens… Un bebrs neparādās. Dzirdams gan kā zvērs iznirst. Iznirst krastā zem zemes, kur viņiem alas saraktas. Nākošās stundas laikā vēl pāris reizes nopeld garām, bet virs ūdens tā arī neviens neparādās. Un tiešām dīvaini, bet neparādās arī kaķītis. Mežs kluss un īsi pirms tumsas iestāšanās piekāpjos aukstumam un kājoju mājup. Salti, āra temperatūra ap –14.